Jau pāris nedēļas atpakaļ es pamanīju, ka dators manā istabā (manai ģimenei ir 2) vairs nestrādā tā, kā tam vajadzētu – tas bija kļuvis lēnāks un vienreiz pat uzkārās. No sākuma tas mani nesatrauca, bet pēc pāris dienām es paliku aizdomīga, jo galu galā – datoram ir jau 3 gadi (tas nozīmē, ka VISAS garantijas, kas uz to attiecas, ir jau gadu atpakaļ beigušās). Tāpēc es sāku nest sev svarīgos failus uz otru datoru (kas man aizņēma nemazums laika, jo dažādas anime sērijas vien man ir simtiem)….
Kad pirmdien mēs ar ģimeni atbraucām no Norvēģijas, es ieslēdzu datoru, lai sariktētu pulksteni, datumu utt, taču ātri vien sapratu, ka… gatavs! Dators pats no sevis restartējās un meta mani ārā no interneta…
No sākuma tēvs izturējās tā, it kā taisītos no datora izvākt tikai savus failus un manus atstāt novārtā, taču piektdienas vakarā viņš ”apžēlojās” un ierakstīja arī manas mapes, anime sērijas, dažādus OST un filmas savā 160 GB lielajā pārnēsājamā cietajā diskā…
Vakar (tas ir sestdien) tēvs ar datoru, monitoru, peli un klaviatūru aizbrauca pie kāda darba kolēģa, kas ir datorspeciālists, salabot manu datoru. Viņš bija prom visu dienu, taču vakarā atgriezās bez datora. Kad es viņam jautāju – kas tad galu galā ir noticis ar datoru, viņš tikai atrauca ar uzbraucienu, ka tā noteikti ir mana vaina, jo datorā LAIKAM ir daudz vīrusi. Nu WTF? o_o Kā gan viņš ir spējīgs vainu novelt uz mani, nemaz nezinot, kas datoram vainas?! Bet tāds viņš ir… Tāds viņš vienmēr ir bijis…
Tomēr šodien dienas vidū viņš atveda datoru atpakaļ. Protams, es zināju, ko gaidīt (tāpēc jau es biju pārnesusi visus failus un favorītus uz otru datoru), taču, to ieraugot, man palika nedaudz skumji – dators bija tukšs un bezpersonisks…
Beidzot, kādu laiku sēžot pie tā, es esmu sariktējusi lielāko daļu programmu un visus interneta favorītus. Un, zināt, ko es sapratu? (Zinu, zinu – pēc fenšui tas nav pareizi utt. Bet man vienalga!!!) – šis dators ir mans draugs, mans dzīvesbiedrs un sabiedrotais! Tāpēc – welcome back Computer-san! ^-^
Koneko
