Par grēkiem..

Jāatzīstās.. jau vairāk kā gadu man mobilajā telefonā kā fona attēls stāv tieši kāda no Koneko iepriekšējā rakstā ieliktajām bildēm, tādēļ varu apgalvot – jā, esmu aizdomājusies par grēkiem. Šī tēma mani interesējusi jau ļoti sen, tāpēc nākas par to šad un tad domāt.

Parasti jau visu mēģina attiecināt/pielīdzināt sev – to nu es darīju. Esmu pildījusi dažādus testus, mēģinājusi novērot sevi/savu aatieksmi/izturēšanos ikdienā, lai tikai varētu noteikt, kurš no šiem 7 grēkiem man ir, tā teikt, izteiktākais, jo jāatzīst – man piemīt pa druskai no katra, bet dominējošo noteikt ir grūti. Domāju, ka daudziem varētu būt līdzīgi. Tie testi, ko pildīju, īpaši nepalīdzēja, sevis vērošana – jau nedaudz vairāk, bet tomēr.. līdz galam sevi, attiecībā uz šo jautājumu, izprast nevaru. Atkarībā no situācijas, manī ņem virsroku dažādas jūtas – gan dusmas, gan skaudība, gan visas pārējās, ko piedēvē pie nāves grēkiem, bet kuram gan tā nav..

Dažreiz man šķiet, ka dēļ tā, ka mūsos ir visas šīs īpašības, mēs neesam.. kā lai saka.. “tīri”.. un tad nāk galvā visi pārējie, ar šo tēmu saistītie jautājumi – vai mums ir iespēja nonākt paradīzē, ja mūsos ir visas šīs īpašības? Vai tādēļ nokļūsim ellē? Vai tāda, paradīze un elle, vispār pastāv? Vai būs jāpiedzīvo kas līdzīgs Dantes “Dievišķajā komēdijā” aprakstītajam? utt. Šeit jau varētu filozofēt tālāk mūžīgi un arī apšāubīt tādas lietas, ko apspriest ar plašāku sabiedrību nav iesakāms (kā piem., reliģija utml.), jo katram ir savi uzskati par to.

Īsumā tas ir arī viss, ko vēlējos pateikt saistībā ar Koneko rakstu.

Btw – diez ir kāda manga vai anime, kur šī “7 grēku” tēma tiek iztirzāta/apspriesta/izmantota? Jā, tagad visiem prātā ienāks FMA.. bet kāda cita diez ir? Neesmu pētījusi, bet laikam, ka “upurēšu” tam pāris stundiņu brīvdienās..

     by KayKay

Relief~

Yosh!! Mans DSD murgs nu beidzot ir galā un man tagad ir nedaudz vairāk brīvā laika, lai gan ir dažas laikietilpīgas lietas, kas man vēl jāpadara. Tagad varu vismaz kādu laiku nedomāt par DSD, jo rezultāti būs daudz, daudz vēlāk.. that kinda sucks, but.. oh well.. Jātur tikai īkšķi par to, ka būšu nolikusi to eksāmenu uz augstāko no abiem līmeņiem.. bet būšu arī laimīga, ja vispār būšu nolikusi.. xD

Tagad.. ceru, ka varēšu ieskricelēt blogā biežāk kaut ko un.. jā.. laikam jāsāk domāt par jēdzīgu lietu rakstīšanu, jo, skatoties uz to, ka Koneko šeit burtiski izliek uz paplātes visu savu sirdi ar visām emocijām, kas tajā uzkrājušās, mani raksti šķiet.. well.. kinda a bit.. you know.. *little nervous laugh*

Starpcitu – tas ir normāli, ka mana iekšējā balss pārņēmusi runāšanas veidu no kāda youtube user’a?.. Dažreiz tā vien šķiet, ka tā ņirgājas un izsmej mani.. *sigh* .. Kā es neciešu, ka šādas lietas nevar kontrolēt.. -.-

Okay, time for me to go – busy, busy .. xD See ‘ya soon.. hopefully..

KayKay

P.S. Baka.. why didn’t you call me if you wanted someone to talk to?.. *sigh*

I hate…

(..) I hate the way you’re always right. I hate it when you lie. I hate it when you make me laugh – even worse when you make me cry. I hate it that you’re not around. And the fact that you didn`t call (..)

  Vienkārši šodien uzdūros šim te, un tas man lika domāt par ienīšanu. – Tāda jokaina emocija tā izrādās, ja sāk ar to sadzīvot ikdienā…

Koneko (version 2.0)

where’s my free time?!

Kā jau minēts virsrakstā – jā, par spīti tam, ka ir brīvlaiks, esmu (par pārsteigumu īpaši jau sev) samērā aizņemta. Katru dienu nākas sēdēt pie PC un meklēt info par uni’s&stuff (ja nu vēl kāds nezina – man rit pēdējais gads vidusskolā), tāpēc ir pēdējais laiks ievākt sīkāku info par visām iespējām utt. Un, protams.. kā lai es aizmirstu vēl to, ka man ir jāuztaisa DSD prezentācija līdz brīvlaika beigām.. *sigh* Kusso.. kāpēc neviens mani nebrīdināja par to, ka šis gads būs tik grūts/sarežģīts/drausmīgi smags? Ak, jā – vēl izskatās, ka man būs jākārto IELTS tests – būs jāievāc info vēl par to. Par laimi kāda klasesbiedrene šo testu kārtoja apmēram 2 nedēļas atpakaļ – būs kam pajautāt.. *lucky me* Kā es apskaužu Koneko, ka viņai tas viss nav jāpiedzīvo.. vēl ne.. (un viņai, manuprāt, nebūs tik grūti, jo es personīgi plānoju doties mācīties uz ārzemēm un tādēļ man vēl ir stress visu papīru/dokumentu&stuff ziņā.. -.-^)

Btw – piedodiet  visi, ka ar nokavēšanos, bet.. ceru, ka jums bija priecīgi, gaiši un jauki Ziemassvētki!.. ^^ (atšķirībā no manis.. jāatzīst – man Ziemassvētku laiks un ziema kā tāda vispār nepatīk. Pie tam – kas ir ar laikapstākļiem – lietus Ziemassvētkos?! c’mon..)

Būtībā tas ir arī viss, ko vēlējos teikt un parādīt to, ka esmu (vēl) dzīva.. *haha.. bad joke* >.>
Ceru, ka man nākošreiz, kad izdomāšu šeit kaut ko ieskricelēt, būs kaut kas daudz jēdzīgāks, ko jums pavēstīt.

     by KayKay

P.S. tikai tāds piedāvājums, bet.. kādam nevajag vācu valodas privātskolotāju?! =]

OMG schools’s over!

  BEIDZOT! Beidzot ir beidzies šis mokpilnais 1. semestris!

  Nevaru apgalvot, ka esmu apmierināta ar savām sekmēm, taču iztikt var. Šogad manu liecību rotā VISAS sekmīgās atzīmes, sākot ar 4 (matemātikā un ķīmijā) un beidzot ar 10 (angļu valodā).

  Man it kā vajadzētu izjust prieku par savām labajām atzīmēm, taču (kā jau vienmēr) mans prieks ir īss un nenoturīgs, jo es vēl nezinu, kas būs, kad manu liecību ieraudzīs tēvs. Kāpēc tāds satraukums? Nu… lieta tāda, ka mans tēvs NEKAD mani nav paslavējis ne par vienu labu atzīmi. Viņam VIENMĒR ir bijuši vienaldzīgi gan mani 9, gan 8, gan 7. Bet kā viņš mani morāli “izrubī” par ne tik labajām… *scared look* Un tā vēl ir tikai aisberga virsotne, jo man vēl NEKAD liecībā nav bijis NEVIENS 4-nieks…

  Lai nu kā (drūmās domas pie malas) – tuvojas Ziemassvētku laiks, kad lielākā daļa pasaules vismaz izliekas, ka viss ir labi un jauki : “Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.” Arī man ir tīri normāls garīgais, jo mani ļoti iepriecināja jaukās dāvanas, ko saņēmu no saviem tuvākajiem cilvēkiem :3 Jā, šajā ziņā es vēljoprojām neesmu izaugusi no 10-gadīgo līmeņa, jo Ziemassvētku dāvanas mani ārkārtīgi iepriecina, es tās gaidu un ar prieku atplēšu krāsainos iesaiņojuma papīrus un bantes. Tāpēc žēl… Man nudien palika bēdīgi, kad māte man paziņoja godīgi un atklāti, ka neviens no senčiem man NEKO nav sagatavojis uz Ziemassvētkiem – daļēji tāpēc, ka es neesmu neko pelnījusi (“Par tik sliktām sekmēm tu neesi neko pelnījusi”) un tāpēc, ka… Es pat nezinu. Man kauns to atzīt, taču pat krīzes laikā mani senči pelna pietiekami, un naudas trūkums mūsu ģimenē nav problēma, tāpēc… Man paliek vēl jo bēdīgāk apzinoties, ka es saviem vecākiem vairs neesmu pat maza uzmanības apliecinājuma mīļa… Vienkārši žēl.

  Tāpēc es cenšos par to visu nedomāt, jo ārā ir skaists sniegs (tas nekas, ka man tas nepatīk – galvenais, ka Ziemassvētku sajūta), man vēljoprojām ir manas draudzenes, jumts virs galvas un nedaudz jaunas mūzikas manā mp3.

  CERU, KA IR ARĪ KĀDS, KURU SAVAS SEKMES APMIERINA UN KURA SENČI NOVĒRTĒS VIŅA PŪLES.

  SVEICU VISUS MŪSU BLOGA LASĪTĀJUS AR 1. SEMESTRA BEIGĀM.

Koneko

Relief or more stress?

Tā nu beidzot ir pienākusi piektdiena, esmu “īstajās” mājās un vismaz vienu dienu varēšu izgulēties. Bet ir jāteic – šī nedēļa bija drausmīga Par spīti tam, ka vienu skolas dienu nācās noslimot, vienā neko īpašu nevajadzēja darīt, jo skolā bija dziesmu konkurss (mana klase savā klašu grupā uzvarēja! ^^ beidzot arī mēs kaut kur esam labākie! Ha! šaņemiet! xD) un trešdien atkal bija brīvdiena. Bet visu šo dienu laikā man nācās grūti – slimošana (vēl joprojām neesmu īsti vesela), svarīga darba rakstīšana (vismaz tas ir garām – šodien nodevu un tagad ~2 nedēļas būs miers.. cerams..) un vēl stresošana par to, cik esmu palaidusi garām skolā. Nu it kā šķiet – 3 dienas – tas jau nav daudz, bet esmu samērā daudz ko iekavējusi un tagad ir jāsaņemās, jāsamācās, jāaiziet uzrakstīt 3 garām palaistie kontroldarbi un jāpārraksta visa mācību viela, ko palaidu garām. To darīt nu ļoti negribas, jo pēc dabas esmu “tīrasiņu sliņķe” – jā, man patīk darīt pēc iespējas mazāk, tāpēc satraucos, par to, ka tik daudz iekavēju. Tomēr jāatzīst – ja man nebūtu bijušas dažas brīvas dienas no skolas, tad to svarīgo darbu es nebūtu pabeigusi. *atviegloti uzelpo*

Starpcitu – mans darbs bija par kaut ko līdzīgu datoratkarībai (precīzi to pat pārtulkot nevaru) un man bija jāsameklē noteikti piemēri tam, kādas sekas ir datoratkarībai. Es sameklēju kādu rakstu par puisi Vācijā, kas nogalinājis 2 kaimiņus, savu māsu un galu galā arī sevi. Policija bija pieņēmusi, ka viņš spējēja vardarbīgas datorspēles, bet viņa kolēģi/studiju biedri teica, ka pēc atgadījuma Littleton’ā (ASV) viņš esot teicis, ka kādreiz vēloties arī ko tādu pamēģināt. Tā lūk es sāku interesēties, kas tad bija noticis šai Littleton’ā. Izrādās, ka 2 jaunieši bija uzrīkojuši skolā slaktiņu un 15 cilvēki tika nogalināti un vēl 24 ievainoti. Tas tiešām lika aizdomāties par daudzām lietām.. un lasot rakstu par šo atgadījumu, uzzināju, ka šis gadījums mudinājis Gasu van Santu (Gus Van Sant) uzņemt filmu, kurā viņš izmantojis šī atgadījuma motīvus. Man par pārsteigumu – biju šo filmu jau redzējusi – tā saucas Elephant (2003. gads) – tikai ne no paša sākuma un es arī nezināju filmas tapšanas cēloni/pamatu. Pēc tam, kad beidzu rakstīt savu darbu trešdien, es mierīgi apsēdos pie datora, sameklēju šo filmu online (ko bija grūti izdarīt, jo, piem., dc++ šī filma nevienam nebija .. come on! tā ir laba!) , uztaisīju sev tēju un sāku to skatīties. Pat nenožēloju, ka palaidu garām uguņošanu, jo filma, manuprāt, ir tā vērta. Atceros, ka tā bija viena no manām mīļākajām filmām, kad noskatījos to pirmo reizi, un manas domas vēljoprojām nav mainījušās. ^^

Nu jā, es jau vēl varētu sākt stāstīt par nesaskaņām ģīmenē, kas man šobrīd ir, bet domāju, ka jūs tas neinteresēs, tāpēc.. šoreiz laikam viss.

Have a nice weekend, you few readers, that we have! xD

     by KayKay

Feeling down

Šodien ieejot blogā bija jāsecina, ka ne tikai man vakardiena un pēdējās 3 (jā! 3!) dienas bijušas drausmīgas..

3dien.. atnāku mājās galīgi sastresojusies par vienu ļoti svarīgu darbu, kas man jāveic skolai (esmu laikam jau pirms tam pieminējusi to.. tas, par kuru gada beigās dabūšu diplomu) un jūtu vakarā, ka esmu skolā kaut ko “saķērusi”.

4dien.. pieceļos no rīta, sāku taisīties skolai un jūtu, ka sāp galva. Izdzeru aspirīnu un pie reizes izmēru temperatūru – 37,9 .. okay, palieku mājās. Pusi dienas noguļu, jūtos ļoti shizzy un garīgā arī nav. -.-

5dien.. jau no rīta ceļoties bija sajūta, ka kaut kas noies greizi. Gandrīz sastrīdējos ar labāko draugu, bet par laimi viņš māk šādas situācijas “apiet” un beigās es vienkārši biju pa galam aiz smiekliem, jo viņš man pajautāja ko tādu, ko meitenei NEKAD nevajadzēju jautāt. Es biju gatava viņu vai nosist! Vakarā gribēju ar mājniekiem braukt uz Spici un nopirkt kaut ko (jau biju plānojusi to izdarīt/braukt pirms nedēļas) un man aizliedz braukt līdzi, lai gan jutos es jau daudz labāk. Tad man vēl paziņo, ka atbrauks kādi ciemiņi.. right.. tie jau praktiski pieder pie ģimenes, bet man ar viņiem tiešām nav par ko runāt.. -.- Tad man vēl bija TĀDS kakls, kad sāku apdomāt daudzas (personīgās) lietas, ka bija bezmazvai līdz asarām.. Jā, kkad taču, iekrītot pēdējam pilienam traukā, tas ir arī kkad jālaiž ārā.

Būtībā man tagad vienkārši nav garīgā, jo man 2-3 dienu laikā jāuzraksta 3 lpp. garš referāts, kuram man vēl jāsameklē info un kurš pie tam ir jāuzraksta perfekti, savādāk ir dimbā.. -.-^ So wish me luck people!

P.S. Koneko, turies!!
Give me a *jing* if you have any problems

     by KayKay

Nekas īpašs šai rudens dienā..

Njā.. jūtos nedaudz sentimentāli un tā kā nedaudz arī ieslīgusi melanholijā, jo šodien jāatceras vairāki pagātnes notikumi.

Tas ir samērā muļķīgi, bet šodien (un īstenībā arī vakar) bija jādomā par kādu literatūras stundu pagājušajā gadā. Mums bija jāpaņem kāds latviešu dzejnieka vai dzejnieces – īsti neatceros – dzejoļu krājums un vēlāk jāveic kāds darbiņš, ko lāgā vairs neatceros, bet ne par to ir runa. Dzejoļu krājumā, ko es paņēmu, bija kāds ļoti skaists dzejolis, kur dzejnieks, sēžot kādā kafejnīcā uz ielas, apraksta sev apkārt notiekošo un, ja nemaldos, tad tieši kādu sievieti. Lūk par šo dzejoli man jau ir jādomā divas dienas. Neatceros ne autoru, ne pašu dzejoļa nosaukumu.. pat ne kādu noteiktu rindiņu no tā.. bet man prātā uzreiz “parādījās” kāda “bilde” – ja nu es būtu šis dzejnieks un aprakstītu šo sievieti? Ko tieši un kā es rakstītu? Vai tas būtu viens no “pozitīvajiem” dzejoļiem? Es pat īsti neatceros (oriģinālā) dzejoļa noskaņu. Bet man tiešām gribētos to izlasīt vēlreiz.. Jā, tas tiešām laikam ir muļķīgi nodarbināt savu prātu 2 dienas ar kaut kādu dzejoli, ko pat lāgā neatceros.. bet.. es to nevaru izmest no galvas.. Es tiešām vēlos atcerēties, kāda šī sieviete bija – vai viņa bija laimīga? Vai skumja? Vai kur steidzās? Vai.. hmm.. variantu ir daudz..

Nekad nebūtu domājusi, ka šādas lietas ietekmē uzrakstīšu kādu no saviem dzejoļiem. Jau atkal jālūdz piedošana, jo tas ir vācu valodā un tam nav īsti “pareizas” atskaņas (precīzāk – pareizajās vietās), bet tomēr.. man pašai patīk. ^^

Im Strassencafe

Eine junge Frau am Eingang der Kirche.
Eine Touristin? Wahrscheinlich nicht.
Ihr weisses Kleid und die silberne Kette,
Wehen im Wind und funkeln im Licht.

Wieso geht sie nicht rein und zoegert so lange?
Seit einiger Zeit steht sie schon da.
Ein trauriges Gesicht, leichter Schimmer.. eine Traene auf ihrer Wange?
Zoegert und weint sie, weil eine Suende von ihr begonnen war?

Ein starkes Gefuehl von Beileid kam in mir auf,
Ich wollt’ zu ihr gehen und meinen Arm um sie legen,
Doch ich blieb sitzen, liess den Dingen ihren lauf,
Denn wir sind nichts weiter als Fremde auf verschiedenen Wegen.

Dann ploetzlich drehte sie sich um,
Sah mich an…
Tatsaechlich – in ihren Augen – Traenen, die Wangen – nass.
In meinen Gedanken, wahrscheinlich auch in ihren – Angst,
Jede Aussicht auf Vergebung sicher verblasst.

Noch ein letztes Mal schaut sie zurueck,
Dann auf mich,
Letzten Endes geht sie fort,
Und ich sag zu ihr kein einziges Wort.

Mein Blick findet selbst nach unten den Weg,
Dorthin, wo eine leere Tasse nun steht.
Ich verdraeng’ den Gedanken und die Idee;
Blaettere die Zeitung um und bleib’ sitzend…

…im Strassencafe.

Piedodiet, ka nav umlautu, jo man kaut kas nesanāca pārkopējot tekstu, bet es visur izmantoju veco “ae; ue; oe” sistēmu.. ^^
Ceru, ka kādam dzejolis patiks. ^^

     by KayKay

Pazudušas?!

Tātad, mina-san (visi).. nē, mēs neesam pazudušas. Un, nē, ar mums nekas slikts, par laimi, nav arī noticis. Mēs vienkārši esam samērā aizņemtas šī jaunā mācību gada sākumā.. nu labi, kur nu sākums.. bez maz jau vidū.. atļaušos šo visu teikt gan savā, gan Koneko vārdā – piedodiet, ka pēdējā laikā neesam neko rakstījušas. Koneko ir samērā aizņemta ar savu ZPD un kursiem, kur nesen iestājās, bet es ar kādu darbu, par kuru mācību gada beigās dabūšu diplomu (bet gluži diplomdarbs, kā augstskolās, tas nav).

Domājams, ka tuvākajā laikā šeit parādīsies daži jauni rakstiņi, tā kā lūdzu tos dažus, kas šai saitā pa retam iegriežas, nepamest mūs..

Have a nice day..
     by KayKay

Viena nedēļa..

..viena ļoti dīvaina nedēļa ir pagājusi.. njā.. visvieglāk laikam būs izmantot Koneko “uzskaitīšanas” metodi..

1) Cosplay Con’s.. bija okay.. lai gan iepriekšējā gadā uz Cosplay Con’u netiku, bet esmu bijusi uz Animefest’iem, tad man secinājums ir šāds – fests man patika labāk.. nesaku jau, ka viss Con’ā bija galīgi garām utt., vnk man personīgi fest’s likās interesantāks.. (jā, es zinu, ka vārds “interesants’ ir ļoti vispārīgs, bet labāku kaut ko nevarēju piemeklēt) .. protams, pozitīvais bija tas, ka bija plaša telpa, kur vietas pietika visiem, bet man tā šķita jau PĀRĀK plaša .. bet es domāju, ja būtu ieradušies tikpat daudz cilvēku kā uz fest’u, tad būtu bijis okay. Laikam jau tas tāpēc, ka Con’s vēl nav tik populārs/pazīstams/plaši (iz)reklamēts.. nu jā.. es te varētu vēl daudz, daudz ko rakstīt, bet nu lai paliek. Bet būtu interesanti uzzināt, ko jūs (mūsu bloga lasītāji) domājat par šī gada Con’u, tā kā varat savas atsauksmes atstāt komentāros..

2) Tātad.. skola.. tā atkal ir sākusies, lai gan pareizāk būtu teikt – tā turpinās.. -.-^ šim gadam ir daudz jaunu apņemšanos, kuras nemaz visas netaisos uzskaitīt, bet ceru, ka lielāko daļu sanāks piepildīt. ^^ P.S. piekrītu daļai no tā, ko Koneko bija rakstījusi savā rakstā, jo man ir samērā līdzīga problēma.

3) Cilvēki, šis ir neliels ieteikums.. nemokiet/nečakarējiet tos, kuros esat iemīlējušies/ieķērušies vai kuri jums vienkārši patīk. Pasakiet to šim otram cilvēkam un viss. Jums nebūs nekā, ko nožēlot, bet otrs cilvēks vismaz zinās, kā jūs jūtaties. *sigh* .. ja vēl nesapratāt – esmu šobrīd čakarētās personas pozīcijā un tas nav diez ko patīkami.. -.-

4) Kā pašu pēdējo vēlos pieminēt.. *klusuma brīdis* ..nākošās nedēļas “īpašo” dienu jeb manas pilngadības iestāšanos.. pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc visi rīko kaut kādus lielus party’jus, jo man tādas tieksmes nav.. pat ne mazākās.. es to neuztveru kā kaut ko ļoti īpašu. Labi, varbūt esmu tāda vienīgā jocīgā/dīvainā, bet tas nu tā ir.. svinēt es netaisos, bet atzīmēt (vai to krīzes laikos varētu saukt arī par “iezīmēšanu”) mani draugi ir pierunājuši.. nekas liels rīkots netiks, pat ne pie manis mājās.. vienkārši klusa pasēdēšana starp “savējiem” .. tas ir īstenībā tieši tas, ko vēlos šogad.. ^^

Nu.. laikam arī viss.. ar pārējām savām problēmām un domām jūs nemocīšu.. vienīgais, ko vēl varu piebilst ir tas, ka šobrīd pastiprināti izjūtu tādu kā children-aginst-parents-rebelling-thing.. njā.. nekas īpaši labs tas nav – rada tikai stresu mājās.. tādu brīžu man ir parasti ļoti maz, jo esmu ļoti mierīgs cilvēks, bet šoreiz dusmu izvirdums sanāca tāds pamatīgs.. -.-^

     by KayKay