kokoro

  Šodien es pabeidzu lasīt kādu grāmatu, kuru biju iegādājusies jau vairāk kā gadu atpakaļ. Pēc nopirkšanas es to biju ļoti veiksmīgi iesākusi lasīt, taču tad, kad grāmatā sākās virsnodaļa, kura atklāj VISAS GRĀMATAS jēgu, es grāmatu aizvēru un noliku savā plauktā. Tajā mirklī es neprātoju par kaut ko tādu kā : “Cik dīvaini”, bet, ja man kāds tagad uzdotu jautājumu : “Kāpēc tu šo grāmatu atliki pusizlasītu atpakaļ grāmatplauktā?”, es nespētu atbildēt. Dīvains un līdz aplamībai jokains impulss…

  Lai nu kā, tā grāmata manā plauktā nostāvēja vairāk kā gadu, pirms, šim gadam iesākoties, es to atkal no tā izņēmu un vienā mierā turpināju lasīt…

  Šīs grāmatas autors ir Nacume Sōseki (1867 – 1916), kas ir arī viena no izcilākajām un vienlaikus pretrunīgakajām parādībām japāņu literatūrā. 

  Pati grāmata ir romāns ar nosaukumu “Kokoro”.  Romāna nosaukums ir apzināti atstāts oriģinālvalodā, jo (kā atzīst pats tulkotājs) japāņu valodas vārds ‘kokoro’ apzīmē gan sirdi un garu, gan cilvēka intelektuālo, emocionālo un gribas sfēru. Es nudien gribētu redzēt, kā kāds to visu iztulkotu un aukstasinīgi un stūrgalvīgi uzdrukātu uz tik dziļa satura grāmatas vāka.

  Pati grāmata priekš tādas klasikas ir uzrakstīta pārsteidzoši vieglā valodā, taču šī, vieglajā un ikdienišķajā valodā uzrakstītā, grāmata sevī slēpj ko nudien ģeniālu.

  Romāna galvenais varonis ir kāds students, kas iedraudzējas ar kādu vientuli un savādnieku, ko sāk dēvēt par Senseju (japāņu val. – Skolotājs). Senseja neparastais dzīvesveids, te viens, te otrs nejauši izmests vārds, nepiesardzīgs žests – pat jaunajam, nepieredzējušam studentam šķiet, ka tas viss norāda uz kādu traģēdiju, kas slēpjas Senseja pagātnē un aptumšo viņa dzīvi, izraisot mizantropiju un apātiju. Galu galā students aizvien vairāk pārliecinās, ka nav kļūdījies savos pieņēmumos un apņemas izdibināt patiesību, daudz nedomādams, KĀPĒC īsti to vēlas…

  Skarbā patiesība pieskārās arī manai dvēselei.

  Cilvēka sirds un dvēsele ir kaut kas miljoniem reižu izturīgāks par dimantu, bet miljoniem reižu trauslāks par vistrauslāko kristālu.

  Te būs mazs citāts no Senseja dzīves atstāstījuma : “Kad mani piekrāpa paša tēvocis, es biju guvis rūgtu mācību, ka uz cilvēkiem nevar paļauties. Taču toreiz es domāju, ka vaina meklējama tikai citos, nevis manī pašā. Klusībā biju cieši pārliecināts, ka esmu krietns cilvēks, lai cik samaitāti būtu visi pārējie. K (jā, K – es nepārrakstījos) dēļ mana pārliecība sabruka pīšļos, un es nodrebēju, saprazdams, ka arī es esmu tāds pats kā mans tēvocis. Es biju zaudējis ticību cilvēkiem un nu zaudēju ticību ticību arī pats sev. Tā pagaisa jebkura vēlēšanās kaut ko darīt.”

  Zinu, ka savas domas es paturēšu sev, TAČU varu apgalvot, ka, lasot pirms gada, es nebūtu šo grāmatu sapratusi tā, kā tagad.

  Jā, dzīvē ir neizbēgami daudz situāciju, kurām NAV laimīga atrisinājuma, taču… Par kādu maksu mēs gūstam mīlestību un savu vēlmju apmierinājumu…? Kāda ir patiesas draudzības un neviltotu rūpju cena un derīguma termiņš?

  Izlasot šo grāmatu, es jūtos kā paspērusi pāris pakāpienus pretīm atbildēm.

Koneko (version 2.0)

P.S. Zinu, ka tagad rīkojos nedaudz savādāk nekā Sensejs, BET… Vai cilvēcības atsvešinātība ir izeja? Ja šī cilvēka vairs nebūtu, vai es pateiktu, ka tā bija labāk? Vai mana neitralitāte joprojām rotātu manu seju? Kura manas dvēseles daļa dominētu? Vai es nožēlotu, ka nerīkojos savādāk? Vai… es tagad rīkošos savādāk?