Njā.. jūtos nedaudz sentimentāli un tā kā nedaudz arī ieslīgusi melanholijā, jo šodien jāatceras vairāki pagātnes notikumi.
Tas ir samērā muļķīgi, bet šodien (un īstenībā arī vakar) bija jādomā par kādu literatūras stundu pagājušajā gadā. Mums bija jāpaņem kāds latviešu dzejnieka vai dzejnieces – īsti neatceros – dzejoļu krājums un vēlāk jāveic kāds darbiņš, ko lāgā vairs neatceros, bet ne par to ir runa. Dzejoļu krājumā, ko es paņēmu, bija kāds ļoti skaists dzejolis, kur dzejnieks, sēžot kādā kafejnīcā uz ielas, apraksta sev apkārt notiekošo un, ja nemaldos, tad tieši kādu sievieti. Lūk par šo dzejoli man jau ir jādomā divas dienas. Neatceros ne autoru, ne pašu dzejoļa nosaukumu.. pat ne kādu noteiktu rindiņu no tā.. bet man prātā uzreiz “parādījās” kāda “bilde” – ja nu es būtu šis dzejnieks un aprakstītu šo sievieti? Ko tieši un kā es rakstītu? Vai tas būtu viens no “pozitīvajiem” dzejoļiem? Es pat īsti neatceros (oriģinālā) dzejoļa noskaņu. Bet man tiešām gribētos to izlasīt vēlreiz.. Jā, tas tiešām laikam ir muļķīgi nodarbināt savu prātu 2 dienas ar kaut kādu dzejoli, ko pat lāgā neatceros.. bet.. es to nevaru izmest no galvas.. Es tiešām vēlos atcerēties, kāda šī sieviete bija – vai viņa bija laimīga? Vai skumja? Vai kur steidzās? Vai.. hmm.. variantu ir daudz..
Nekad nebūtu domājusi, ka šādas lietas ietekmē uzrakstīšu kādu no saviem dzejoļiem. Jau atkal jālūdz piedošana, jo tas ir vācu valodā un tam nav īsti “pareizas” atskaņas (precīzāk – pareizajās vietās), bet tomēr.. man pašai patīk. ^^
Im Strassencafe
Eine junge Frau am Eingang der Kirche.
Eine Touristin? Wahrscheinlich nicht.
Ihr weisses Kleid und die silberne Kette,
Wehen im Wind und funkeln im Licht.
Wieso geht sie nicht rein und zoegert so lange?
Seit einiger Zeit steht sie schon da.
Ein trauriges Gesicht, leichter Schimmer.. eine Traene auf ihrer Wange?
Zoegert und weint sie, weil eine Suende von ihr begonnen war?
Ein starkes Gefuehl von Beileid kam in mir auf,
Ich wollt’ zu ihr gehen und meinen Arm um sie legen,
Doch ich blieb sitzen, liess den Dingen ihren lauf,
Denn wir sind nichts weiter als Fremde auf verschiedenen Wegen.
Dann ploetzlich drehte sie sich um,
Sah mich an…
Tatsaechlich – in ihren Augen – Traenen, die Wangen – nass.
In meinen Gedanken, wahrscheinlich auch in ihren – Angst,
Jede Aussicht auf Vergebung sicher verblasst.
Noch ein letztes Mal schaut sie zurueck,
Dann auf mich,
Letzten Endes geht sie fort,
Und ich sag zu ihr kein einziges Wort.
Mein Blick findet selbst nach unten den Weg,
Dorthin, wo eine leere Tasse nun steht.
Ich verdraeng’ den Gedanken und die Idee;
Blaettere die Zeitung um und bleib’ sitzend…
…im Strassencafe.
Piedodiet, ka nav umlautu, jo man kaut kas nesanāca pārkopējot tekstu, bet es visur izmantoju veco “ae; ue; oe” sistēmu.. ^^
Ceru, ka kādam dzejolis patiks. ^^
by KayKay
cranberry-girls
