Brīvības sajūta

  Patlabam man nav pārāk daudz brīva laika (atkal jābrauc, jāskrien, jādara utt), bet es tik un tā ļoti gribēju kaut ko fiksi uztriept arī šeit, jo (man par lielu izbrīnu) ir pat, kas šito izlasa (vai vismaz apskatās).

  Vakar es atklāju savu lielāko noslēpumu savai labākajai draudzenei. Parasti cilvēki strīdas, ieņem katrs savu pozīciju, ievaino viens otru, un draudzība no tā cieš. Bet mana labākā draudzene ar mani NEKAD nestrīdas. Katra reize, kad es esmu mēģinājusi uzsākt strīdu mūsu starpā, viņu nevis izprovocē, bet tieši otrādi – ar katru šādu reizi, kad es pasaku kaut ko, kas man nepatīk, viņa… TO PATIEŠĀM IZLABO! Vai es patiešām esmu pelnījusi tik labu draudzeni (cilvēku) sev blakus? Es tiešām ceru, ka tā.

  Vakar mēs vēlreiz izrunājāmies, un es jutu, ka ir laiks. Es viņai atklāju par savu ”otru es”. Man bija grūti, es trīcēju šausmīgi, jo parasti šādas lietas maina blakuscilvēku attieksmi pret tevi, BET… Viņa to uztvēra tik mierīgi! Pat vēl vairāk – viņa teica, ka bija pamanījusi, ka es mēdzu “nebūt kopā ar pārējiem”. Viņa mani apskāva, nomierināja un apsolīja, ka tas neko nemainīs mūsu starpā. Es patiešām ceru, ka tā arī būs…

  Ko es jūtu tagad? Man šķiet, ka šī sajūta līdzinās tam, ko gudrās grāmatās sauc par BRĪVĪBAS SAJŪTU. Un pat ja tā nav īsta brīvība, es tai noteikti esmu par soli tuvāk.

Enjoy the moment

Koneko

Revolūcija!

Let’s go on living our lives heroically, with style.
(Just a long long time)
And even if the two of us should be separated,
(Let go of me)
Take my revolution.

As of tomorrow, I’ll be such a heroic, stylish woman,
everybody will turn and look back at me.
But even if the two of us should be separated,
our hearts will always be together.

But you know, I believe we care about our friends
more than anything, and surely more than grown-ups do.
(Revolution)

Though I dream, cry, and get hurt,
and reality approaches now, frantically,
I can’t lose my place in life and my self-worth
just to protect myself.

Take my revolution. Let’s go on with our lives.
Reality approaches now, frantically.
What I want is to find my place in life and my self-worth,
taking who I’ve been up until today…

…and heroically stripping her down until she’s bare,
like the roses whirling in freedom.
But even if the two of us should be separated,
I will change the world.

  Šodiena un vakardiena bija pārmaiņas. Jā, tās bija manas pārmaiņas, bet tās lika aizdomāties līdz pašam galam. Kāpēc es esmu ES? Kāpēc viņa nekad nelaiž vaļā? Kas padara mūs par MUMS? Un atkal – kāpēc es nekad nepārtraucu domāt par viņu, kaut gan viņa katru dienu ir man blakus?

  Viņa ir mana vienīgā draudzene un vienīgais cilvēks, kurš jebkad ir atteicies visu beigt mūsu starpā un laist mani vaļā. Pat tad, kad es atlaižu roku, lai skrietu prom vai lektu aizā, viņa ir tā, kas nelaiž vaļā un tur manu roku cieši.

  Līdzšim es pat ne reizi nebiju apstājusies, lai tā kārtīgi PADOMĀTU par šo viņas ietiepību. Es tikai raustījos viņas tvērienā. Es biju tik pārņemta tikai ar sevi, ka aizmirsu par to, kas notiek man apkārt. Bet kas ir tas, kas notiek apkārt? TAS IR TAS, KAS VEIDO MANI PAR TO, KAS ES ESMU.

  Kāds gudrs cilvēks reiz man teica, ka spožu zvaigzni var iebāzt maisā, lai tā nespīdētu, bet zvaigzne tik un tā izdurs caurumu maisā un spīdēs visiem par spīti.

  Jā, pēdējos 2 gadus es esmu dzīvojusi kā būdama maisā, taču nu es esmu atpakaļ. Vairs man nav nožēlas par padarīto, pateikto, pazaudēto un neizdarīto. Es vairs neprātoju par vakardienu. Es to neaizmirsīšu, taču… *stops silent* Man šī vakardiena vairs nav svarīgākā. Es piecēlos, izslējos taisni ar abāk kājām uz zemes un pacēlu galvu pret debesīm. MANS LIKTENIS IR BŪT ZVAIGZNEI, UN TIEŠI TĀ ES BŪŠU! Cilvēka dzīve ir 1/2 tas, ko viņš pats domā un dara un 1/2 likteņa. UN TAGAD ES PACELŠU SAVU LIKTENI ROKĀS AUGSTU GAISĀ, TURĒŠU PLAUKSTĀS KĀ TAURIŅU UN ĻAUŠU TAM LIDOT AUGSTU DEBESĪS TIEŠI TĀ, KĀ BIJA PAREDZĒTS.

  Revolūcija nav ārēja parādība. Revolūcija ir tas, kas notiek mūsu sirdīs.

Take my revolution

Koneko

It’s just like he said. (aka a little humor to make the day brighter)

Marik : You really have no clue what you’re f*cking with, do you?
Jou : Eeeeh… yeah. I’ll just be getting out of the way now.
Marik : Yeah, that’s what I thought.

Bakura : Honestly! Why do we even have a graveyard at this show, if nobody ever dies?

Malik : Look! I’ll have you know that I like woman.
Bakura : No doubt. And that’s probably why you dressed yourself like one.

Bakura : Sometimes I use it to find gay people.
Malik : Why would you do that?
Bakura : Secretly I’m very lonely.

Malik : Also I might kill him.
Bakura : You MIGHT kill him?! You mean you don’t know?
Malik : Look, I never said my plan was thought out – just that it was incredibly evil!

Malik : Why are you British anyway?
Bakura (incredible British accent) : I’m not British. I’m just gay.

Malik : The enemy of my friend is also my enemy.

 

Do I enjoy anime pictures too much?

Koneko

brīvlaika sestā & septītā (pēdējā) diena

  Sestdienas man šajā mācību gadā ir sasodīti aizņemtas, tāpēc es esmu sākusi tās pieskaitīt darbadienām. Ar ko tas mani atstāj? Nu… tikai ar vienu brīvdienu nedēļā. Taču es nesūdzos. Just like Edward Elric from Fullmetal Alchemist once said : “I don’t make excuses.”

  Katru sestdienas rītu es apzinīgi ceļos plkst 7.45, jo jau 10.00 man ir jābūt Zīmēšanas studijā, jo tur man ir zīmēšanas (rasēšanas) nodarbības 2x nedēļā, un viena no dienām ir sestdiena.

  Līdz pat +/- plkst 13.00 es cītīgi apgūstu mākslu zīmēt kubus, piramīdas, dēļus, kapiteļus, galvas utt. Kad man jautā : “Tas laikam ir grūti, ne?” Es tikai atbildu : “Es jau neteicu, ka viegli.”

  Mājās es esmu pirms plkst 14.00. Parasti māte kaut ko ir uztaisījusi ēst ap to laiku (gadās arī, ka nē). Tā nu es paēdu vai nepaēdu un dodos gulēt līdz pat plkst 16.25.

  Plkst 17.00 man ir jābūt pie privātskolotāja, kas man māca fiziku/matemātiku/ķīmiju (ko nu kurā reizē vajag). Tur es pavadu apmēram stundas 3, tātad +/- līdz plkst 20.00.

  Atnākot mājās es parasti smagi nopūšos un nometu somu blakus galdam, pati apsēžos, ieslēdzu datoru un pavadu pie tā visu atlikušo vakaru un pirmo nakts pusi. KO es tik ilgi varu pie datora darīt, es pastāstīšu citu reizi.

  Arī šī sestdiena nebija izņēmums. Gulēt gan es šoreiz aizgāju pārsteidzoši agri – 23.30 pēc mana mobilā pulksteņa. Runājot par manu mobilo, to es kopš septembra katru nakti no sestdienas uz svētdienu slēdzu ārā, lai nesanāktu kā toreiz, kad pēc garās sestdienas, pastaigāšanās, pārdzīvojumiem, sagraizīšanās un 1/2 pudeles šņabja (“Ko? Es biju kopā ar labu draudzeni.”) man nāvīgi gribējās gulēt, bet 3.00 naktī man zvanīja kaut kādi āksti no klases…

****************************************************************************************************

  Šī svētdiena man bija pārstedzoši mierīga. No paša rīta senči ar mazo māsu aizbrauca uz dārzu uz pāris stundām, kas MAN nozīmēja few hours of peace and quiet just for myself.

  Ko es pa šīm pāris stundām sadarīju? Laikam jau neko sevišķu : drusku pasēdēju pie datora, iztīrīju visu māju, paspēju 2x aiziet uz veikalu, sakārtoju un iztīrīju savu galdu un skapi. Kad 15.00 atbrauca senči, es vēl nebiju pat pusdienojusi.

  Cik ātri šī pēdējā brīvlaika diena pienāca, tik ātri tā arī aizgāja. Nu… vēl gan ir tikai 18.30, bet es tāpat zinu, ka neko vairāk kā mazu konspektiņu ķīmijā es vairs nepaveikšu.

  Svētdienas ir manas atpūtas dienas NEATKARĪGI no tā vai tas ir brīvlaiks vai darba nedēļa : Hard work has never killed anybody, but why take chances?

Have a nice rest all of you reading this

Koneko

brīvlaika piektā diena

  Uz šo dienu es biju likusi pat nedaudz cerību. Tā pavisam noteikti bija kļūda no manas puses. Nu ko… Ne jau vienmēr var mācīties tikai no citu kļūdām. Dažreiz ir jākļūdās arī pašam.

  Vārdu sakot, piektdien man bija sarunāta tikšanās (laikam jau jāsaka, ka biju uzaicināta uz date) ar vienu čali. Ar šo cilvēku mēs sākām sarakstīties apmēram pirms divām nedēļām. Tas notika tādā jokainā veidā, jo mūsu pirmie savstarpējie komentāri un vēstules, un skype čats bija tukša diršanās. Lai gan toreiz, es viņu izvedu no rāmjiem pirmā (respektīvi, viņš pirmais sāka mest ārā tādas frāzes kā “Es tev parādīšu elli, tu, muļķa skuķi!!!”), mūsu sarunas nepārtrūka. Nē, tās pat laika gaitā izvērtās diezgan interesantas un pat saturīgas…

  No sākuma mēs runājām par stulbajiem cilvēkiem & stuff, tad par vecākiem un skolotājiem, bet tad jau par visu pēc kārtas. Man patika šīs mūsu sarunas par visu un par neko. Galu galā – ne viņš, ne es taču doesn’t give a crap…

  Vārdu sakot – beigu beigās viņš mani uzaicināja uz randiņu (vai tikai man šis vārds uzdzen tirpas un vēlmi atbrīvoties no pusdienām caur muti?!). No sākuma tā bija trešdiena, bet tad otrdienas vakarā (!) viņš to pārcēla uz piektdienu. “Nu okay,” domāju es, “Nevajag taču aizsvilties par tādu sīkumu, vai ne? Viņam taču bija attaisnojums, ka jāstrādā…”

  Pašu randiņa gaitu es netaisos aprakstīt, bet pieminēšu tikai dažus mirkļus un notikumus :

 *Viņš skaidri pateica, ka vēlas mani nosaldēt, staigājot pa āru un tikai tad vest uz Tējas namiņu. Nu ok… cepums par atklātību? Viņš laikam nesaprot, ar ko pinas…

*Es drēbēm nekad neesmu piešķīrusi pārāk lielu nozīmi, bet vai tad čalim uz date nebūtu jāpapūlas sameklēt ko labāku par tēva džemperi (netīru) un saburzītiem džinsiem?

*Kurš tā vienkārši bužina matus, pliķē galvu un izturas pret meiteni kā pret savu pet kaķi?
Tā bija mīkla.
Atbilde – VIŅŠ

*Dzerot tēju, viņš sāka man stāstīt par savu radinieci šizofrēniķi un taica, ka šizofrēnija ir tas pats, kas personības dalīšanās. Tas man nepatika, un es viņam paskaidroju, ka tā nav (ja neticat, tad palasiet Vikipēdijā – protams, angļu valodā). Viņš manī neklausījās un sāka muldēt visādas stulbības par cilvēkiem ar personības dalīšanos : “(..) Tādi frīki! Bet nu tie paši šizofrēniķi jau ir (..)” Mans mērs ar to jau strauji tuvojās galam, un es viņam paskaidroju, ka cilvēki ar personības dalīšanos var būt arī normāli. Es teicu, ka viņš tādu droši vien pat neatpazītu, JA TAS SĒDĒTU VIŅAM PRIEKŠĀ.

*Kad mans laiks, ko es šim ran.. date biju atvēlējusi, strauji tuvojās beigām, mēs aizsākām runāt par austrumu cīņām utt (par cik es pati trenējos aikido) Es nepaspēju pat attapties, kad jutu viņa rokas sev ap kaklu. Viņš mani sāka pa jokam žņaugt, lai es parādītu kādu aikido tehniku (ko es iepriekš biju attiekusies darīt, jo tas būtu pret dojo noteikumiem). Tā bija kļūda no viņa puses, taču es nespēju pateikt KĀDA. Brīdī, kad mani pārņēma apjukums, man atkal pazuda laiks. Kad es attapos (man šķiet, ka tās bija kādas 15 – 20 min) viņš bija manāmi mierīgāks un klusām skatījās ārā pa logu. Vismaz viņa viņam neko ļaunu nebija nodarījusi… *nopūšas*

Šo dienu raksturo vislabāk frāze – disappointment without a particular reason

 

Un jau ATKAL es satiekos ar dzīves neveiksminiekiem, kas ienīst sabiedrību

If this is how it’s going to be with guys – I’m switching JUST to girls >.<

Vēlu jums visiem labāku veiksmi… *saviebjas* randiņos, nekā man

Koneko

brīvlaika ceturtā diena

  Tātad – īsi sakot, šodiena beidzot bija GAN fun, GAN piepildīta, GAN kaut kā jauna izmēģināšana, GAN vērtīga.

  Šodienu es pavadīju ar savu best friend un tas man lika atcerēties tieši KĀPĒC mēs esam best friends.

  Rītu mēs sākām ar gleznu izstādi Zinātņu Akadēmijā. Izstāde (kā jau pasākums, kas ir par brīvu) nebija pārāk grandioza, bet vismaz tik forša, lai es varētu teikt, ka bija okay.

  Tālāk mūsu plānos bija izklaidēšanās GO PLANET Purvciemā (tur dzīvoju es). Mēs tur spēlējām galda hokeju, kas bija diezgan forši (tāpēc, ka sadevu viņai x3 ), taču mūsu galvenais mērķis bija DDR (Dance Dance Revolution). Tiem, kas nezin, kas tas ir, man ir slinkums skaidrot, tāpēc ierakstiet google.lv paši.

  Neviena no mums līdzšim nebija dejojusi uz DDR, tāpēc tas bija kas jauns mums abām.

  Nezinu kā lai aprakstu to prieku un pozitīvās emocijas, ko guvu pa tiem pāris latiem, ko notriecām, lai padejotu pie jokainas mūzikas kustoties līdzi bultiņām *laughs*, bet vienu es varu pateikt – TAS BIJA SASODĪTI FORŠI, UN ES TO TAISOS ATKĀRTOT!

  Vēlāk mūsu ceļš sekoja uz veikalu un tad pie manis uz mājām. Mana labākā draudzene vairāk kā mēnesi nebija pie manis bijusi, tāpēc bija patīkami atkal viņu uzņemt kā ciemiņu :3 (pat ja uz īsu brīdi)

  Pie manis mēs taisījām saldējuma kokteili, kas atkal bija ārkārtīgi skaļš un smiekliem pārpildīts pasākums – saldējums un sula bija visur, mēs abas smējāmies, es centos satīrīt visu ar lupatu, bet kaķis palīdzēja uzlaizīt saldējumu no grīdas. Kādu laiciņu mēs pasēdējām mierīgi, paklausījāmies mūziku, papļāpājām un tad atkal gājām ārā.

  Ārā mēs ilgi staigājām un runājām. Daudz kas no pārrunātā bija iekavēts un bija patīkami atgūt to, kas bija sakrājies mūsu starpā…

  Kad mēs šķīrāmies, es vēl pastaigāju pa veikaliem un šo to nopirku sev jaunu – beidzot man nauda somai pietika xD

  Ģimene šovakar arī tāda mierīga un patīkama, tēvs atnesa kūku, mātei labs garīgais, māsa spēlējas pati…

  Laikam draugiem.lv horoskopam bija taisnība – šodiena bija LABA diena.

Try DDR and have a nice day

Koneko

Brīvlaika otrā & trešā diena

  Tātad… Laikam man patlabam PATIEŠĀM nav, ko darīt, ja rakstu ŠEIT… *nopūšas*

  Vakardiena man pagāja tikpat ātri, cik atnāca. Rītu pazudināju pie datora kā parasti, klausoties mūziku, spamojot anime forumā, skatoties visādus sūdus youtubē un simply raping the net for stuff.

  Vēlāk es aizbraucu ciemos pie nākamā slimnieka. Šoreiz tā nebija kaut kāda klasesbiedrene, bet gan mana draudzene-metāliste. Ar viņu parasti pavadīt brīvo laiku ir diezgan fun, kaut gan dažreiz nedaudz depresīvi. Viņa guļ mājās ar smadzeņu satricinājumu. Situācija diezgan ļoti atgādina to ar manu best friend (skatīt ierakstu “trauma, draudzene un es”). Un vispār – kā gan cilvēki spēj sev tādas traumas paši nodarīt? Protams, protams, neviena trauma nav izcilas grācijas rezultāts, bet pašam sev to nodarīt MAN šķiet drusku… pašdestruktīvi -.- *pouts*

  Tāds drusku tick off bija tas, ka pēc brīža atbrauca mana labākā draudzene, un neviena no mums iepriekš nebija zinājusi, ka otra arī būs. That’s a best friend? Don’t make me laugh! Bullshit…

  LAI NU KĀ – Tas jau man vairs nebija tik būtiski, jo mēs taču visas 3 esam draudzenes, vai ne? Bet KĀPĒC mums nebija par ko tā īsti runāt es nezinu. Mana best friend parasti taču bazarē (žargons – pļāpā) tā, ka muti aizvērt nevar (not that I mind), bet šoreiz… Tas bija tā drusku bizarre, kad mēs visas tā sēdējām, skanēja kaut kāda random mūzika, bet vairāk dzirdams nebija nekas. Par to es prātoju vēl šodien un visticamāk prātošu vēl kādu laiciņu.

  Vakarā es kārtējās 3 stundas pavadīju zīmēšanas kursos, zīmējot kaut kādus kubus. Es nepatīku kubiem, un kubi nepatīk man. Tas ir viss, kas man ŠAJĀ sakarā ir sakāms.

  Vakarā mani ļoti ātri aiztrieca prom no datora un lika iet gulēt. What’s up with that? Man taču ir brīvlaiks – agri nav jāceļas. Tomēr es esmu pateicīga, ka sencis tā izdarīja, jo vismaz šonakt es kārtīgi izgulējos un, sev par pārsteigumu, pat nemurgoju ne par ko (nezinu KĀ tas man ir kļuvis par ieradumu).

  Šodiena man vispār aizgāja nebūtībā. Vienīgās kaut cik sakarīgās manas šodienas darbības bija mājas tīrīšana, trauku mazgāšana, bonding ar māti un pabraukāšana pa pāris veikaliem, meklējot jaunu somu, jo mani oriģinālie dienas pavadīšanas plāni atcēlās. Somu es atradu, bet man pietrūka pāris latu tās iegādei (vai tad krīzes laikā nevarētu cenas vismaz drusciņ nolaist?)

  Tagad es ATKAL sēžu pie šitās kastes, kas ir mans vienīgais vislabākais draugs (neskaitot manu dalīto personību, kas principā ir tikai psihiska rakstura slimība), un tūlīt man būs jāiet prom, jo būs jāpieskata mazā māsa.

  Nupat man atsūtīja sms mana labākā draudzene. Tātad – plāni rītdienai gatavi. Cerams, ka vismaz tie būs kaut cik saturīgāki…

Have a damn lazy life

Koneko

Anime X-mas

26.12.09. WTC (Pasaules tirdzniecības centrā, Rīgā, Elizabetes ielā 2) jau otro reizi norisināsies/būs Ziemassvētku anime tirdziņš un cosplay! Ieejas maksa 3Ls.

Vairāk info –> http://anime.lv/forum/topic/?posts_id=81242#81242
(programma vēl nav galēja un tiks papildināta)

     by KayKay

Japāņu filmu festivāls 2009

Ceļojošā filmu festivāla ietvaros, kas tiek realizēts ar Austrumeiropai paredzēto starptautiskās kultūras apmaiņas fondu palīdzību, no 2009. gada 29. oktobra (ceturtdienas) līdz 1. novembrim (svētdienai) Rīgā, kinoteātrī K-SUNS Elizabetes ielā 83/85, tiek organizēts japāņu filmu festivāls. Japāņu filmu skate tiek realizēta kopš 2002. gada, tā ka patreizējais būs astotais šāda veida pasākums.
  Šogad piedāvātie darbi ir laika posmā no 2001. līdz 2005. gadam Japānā radītās kinofilmas (pavisam 7 filmas), kurās apskatītās tēmas ir dažādās mūslaiku jaunatnes un citas sociālās problēmas, kara šausmu attēlojoša multiplikācijas filma u.c. skarot tādējādi visdažādākās tēmas.

Filmas un to sadalījums pa dienām –>

http://www.lv.emb-japan.go.jp/culture_event_japanese_film.html

     by KayKay

Brīvlaika pirmā diena

  Šodiena skaitās pirmā skolēnu rudens brīvlaika diena. Nu… man brīvlaiks sākās jau vakar (nevis sestdien), bet visa diena bija kā miglā tīta dēļ tā, ka sestdien pusi nakts reāli nosēdēju pie datora skatoties anime *ashamed look*

  Dienu es sāku atkal ar datoru. Šoreiz ar otaku.lv (jā, tagad mani tur arī var atrast, bet, protams, ar citu niku). Vēlāk satikos ar savu labāko draudzeni un klasesbiedreni, lai apciemotu citu klasesbiedreni, kas ir jau vairāk kā nedēļu slimnīcā. Ceļu sākām labi, taču grūtības sagādāja nokļūšana no Centra uz to dieva pamesto nostūri, kurā bija pati Bērnu slimnīca.

  Lietū izmirkušas un vairāk kā stundu nomaldījušās mēs beidzot atradām meklēto, taču tur sākās joki ar manu mentālo stāvokli.

  Kad mēs iegājām Slimnīcas teritorijā man tā vieta likās aizdomīgi pazīstama, kaut gan man nav atmiņu par tās apmeklējumu. Māte man arī teica, ka es slimnīcā neesmu gulējusi, tā kā tas nevarēja būt iespējams, vai ne? Ieejot iekšā es pēkšņi sajutos neparasti vāja. Ejot tālāk un satiekot meiteni, ko mēs apciemojām, man pēkšņi uznāca nepanesamas galvas sāpes un reibonis. Labi, ka tiku apsēsties, jo savādāk būtu noģībusi… Viņa man nevēlējās neko teikt – to es jutu. Un, protams, draudzenēm es neko neteicu – sāpes es paturēju sev.

  Es gandrīz neatceros kā tiku ārā no slimnīcas līdz trolejbusam – tik slikti man bija. Bet, kad mēs jau kādu gabaliņu bijām pabraukušas, es manāmi sāku atlabt.

  Tagad mani neliek mierā doma, ka tai slimnīcai ir kaut kāds sakars ar mani, tur slēpjas kaut kas, ko es neatceros, un kaut kas, ko man nestāsta senči…

 

  Vakars gan bija fun ^^ Biju pie savas labākās draudzenes kopā ar klasesbiedreni. Mēs spēlējām manu mīļāko spēli “Katanas ieceļotāji”, un es uzvarēju x3

  Tagad visu vakaru atsēdēšu pie datora un 22.55 skatīšos “”Bīstamās mājsaimnieces” pa TV3

Koneko